Homeopātijas vēsture
Homeopātijas pamatlicējs ir Kristiāns Fridrihs Samuels Hānemanis - ārsts, ķīmiķis,
valodnieks un zinātnieks (1755-1843).
Hānemanis (
http://www.homeoint.org/morrell/articles/biohahnemann.htm) , homeopātisko
terapiju balsta uz vairākiem principiem, no kuriem pirmais ir līdzības princips
– līdzīgs jāārstē ar līdzīgu (similia similibus curentur).Viņš uzskatīja,
ka ar tās pašas vielas, kas, veselā organismā izraisa noteiktus slimības simptomus,
mazu devu (homeopātiski sagatavotu) var ārstēt slimnieku. No šejienes arī ir cēlies
homeopātijas (no grieķu val. όμοιος, homoios - līdzīgs un πάθος, pathos – ciešanas)
nosaukums.Kā vēl viens ļoti būtisks princips ir zāļu potencēšanās princips. Izgatavošanas
procesa galvenās operācijas ir secīgas atšķaidīšanas un sakratīšanas sērijas, kuru
rezultātā iegūst ļoti atšķaidītus šķaidījumus, pie tam tiek uzskatīts, ka, jo vairāk
ir atšķaidīts šķīdums, jo zāles ir stiprākas.Pēc Hānemaņa domām šis process
ir nepieciešams, lai atmodinātu zāļu dinamisko dabu – dzīvības spēku (vis vitalis):
"Ārsts ir spējīgs likvidēt šos slimības izraisītos traucējumus vienīgi iedarbojoties
uz šo nemateriālo enerģiju ar substanču, kurām ir piešķirti modificējoši, arī nemateriāli
(dinamiski) spēki, palīdzību. Tos uztver organismā klātesošais nervu jūtīgums.
Tādējādi, pateicoties to dinamiskajai ietekmei uz dzīvības spēku, zāles var atgriezt
veselību, un patiešām atjaunot slimnieka bioloģisko līdzsvaru” (S. Hānemanis, Racionālas
ārstniecības mākslas Organons, 16).No šī, paša Hānemaņa teiktā, izriet, ka ļoti
svarīgi ir atbrīvot kādu dzīvības spēku, kuram ir nemateriāla daba. Terapeitiskajā
praksē tiek pieņemts, ka šim dzīvības spēkam piemīt gandrīz dievišķa daba, kas
nav empīriski apstiprināms: "Dzīvības spēks – tā ir neredzama, substanciāla, saprātīga,
individuāla, koordinējoša enerģija un cēlonis” (Veselības statistikas un medicīnas
tehnoloģiju valsts aģentūra, Rīkojums Nr. 144, 01.06.2006.