Homeopātijas vēsture

Homeopātijas pamatlicējs ir Kristiāns Fridrihs Samuels Hānemanis - ārsts, ķīmiķis, valodnieks un zinātnieks (1755-1843).

 Hānemanis ( http://www.homeoint.org/morrell/articles/biohahnemann.htm) , homeopātisko terapiju balsta uz vairākiem principiem, no kuriem pirmais ir līdzības princips – līdzīgs jāārstē ar līdzīgu (similia similibus curentur).Viņš uzskatīja, ka ar tās pašas vielas, kas, veselā organismā izraisa noteiktus slimības simptomus, mazu devu (homeopātiski sagatavotu) var ārstēt slimnieku. No šejienes arī ir cēlies homeopātijas (no grieķu val. όμοιος, homoios - līdzīgs un πάθος, pathos – ciešanas) nosaukums.Kā vēl viens ļoti būtisks princips ir zāļu potencēšanās princips. Izgatavošanas procesa galvenās operācijas ir secīgas atšķaidīšanas un sakratīšanas sērijas, kuru rezultātā iegūst ļoti atšķaidītus šķaidījumus, pie tam tiek uzskatīts, ka, jo vairāk ir atšķaidīts šķīdums, jo zāles ir stiprākas.Pēc  Hānemaņa domām šis process ir nepieciešams, lai atmodinātu zāļu dinamisko dabu – dzīvības spēku (vis vitalis): "Ārsts ir spējīgs likvidēt šos slimības izraisītos traucējumus vienīgi iedarbojoties uz šo nemateriālo enerģiju ar substanču, kurām ir piešķirti modificējoši, arī nemateriāli (dinamiski) spēki, palīdzību. Tos uztver organismā klātesošais nervu jūtīgums. Tādējādi, pateicoties to dinamiskajai ietekmei uz dzīvības spēku, zāles var atgriezt veselību, un patiešām atjaunot slimnieka bioloģisko līdzsvaru” (S. Hānemanis, Racionālas ārstniecības mākslas Organons, 16).No šī, paša Hānemaņa teiktā, izriet, ka ļoti svarīgi ir atbrīvot kādu dzīvības spēku, kuram ir nemateriāla daba. Terapeitiskajā praksē tiek pieņemts, ka šim dzīvības spēkam piemīt gandrīz dievišķa daba, kas nav empīriski apstiprināms: "Dzīvības spēks – tā ir neredzama, substanciāla, saprātīga, individuāla, koordinējoša enerģija un cēlonis” (Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra, Rīkojums Nr. 144, 01.06.2006.

Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.